Draugiem
Facebook
Youtube
Youtube

Vai piedalīsies Atvērtajās Durvju Dienās
5. un 6. Augustā?

Lai uzzinātu vairāk, spied šeit.

Jā, piedalos katru gadu.
Jā, piedalīšos pirmoreiz.
Nē. Vēlos, bet netieku.
Nē. Neinteresē.
Kas tās tādas?
SIA "Kokaudzētava Baltezers" Tālr.: 67996370 Fakss: 67904842 E-pasts: baltezers@baltezers.lv

DEKO Nr._ / 08.2005

Skatīt oriģinālizdevumu:


ražotājs ar pētnieka dvēseli

TEKSTS AKVILINA LIEPIŅA
FOTO GVIDO KAJONS UN NO VARA KAZAKA ARHĪVA

Varis Kazaks un kokaudzētava Baltezers - vārdu salikums, ko zina ikviens dārzu speciālists un arī tie, kam ir ģimenes dārzs. Daudziem Baltezera apmeklējums ir sākums un turpinājums sapnim par paradīzi zemes virsū - savu skaisto dārzu.

DOSJĒ
Dzimis 1957. gada Rīgā.
lzglītība. LLA Mežsaimniecības fakultāte (1985).
Darba pieredze. Kopš 1985. gada Baltezera kokaudzētavas direktors.
Veikums. Radīta Latvijā lielākā dekoratīvo augu stādu audzētava. Veicinājis daudzu jaunu skujkoku un citu kokaugu formu ieviešanu Latvijas dārzos.

Dzirdēts viedoklis, ka pēc neatkarības atgūšanas jaunie dārzi Latvijā tik strauji attīstījās tikai tāpēc, ka bija Baltezers. Ja tā nebūtu, gaidītu vēl gadus desmit, kamēr masveidīgi sāka ienākt importētie augi.

- Tā gluži nav. Ļoti spēcīga bija arī kokaudzētava Kalsnava, Nacionālais botāniskais dārzs Salaspilī. Sortimenta ziņā gan esam vislielākie Latvijā.

Kā sākās Baltezera kokaudzētava?

- Sākumā mēs augus vācām savam ģimenes dārzam. Braukājām pa pasauli, dažkārt ceļojām piecsimt un pat tūkstoš kilometru, lai dabūtu kādu zariņu, ko apsakņot. Tad nospriedu: kāpēc braukt vēlreiz pakaļ šiem zariņiem, ja varu pats savairot! Saspraudu zemē, un karuselis it kā neviļus iegriezās: vispirms sev, pēc tam citiem - un aizvien vairāk. Tā ir kā lavīna vai kā slimība, ko nevar ārstēt ne ar zālēm, ne ķirurģiskām metodēm. Tas bija Dieva pirksts, ka tā vajadzēja būt. Ja tagad sāktu, būtu daudz grūtāk.

Man liekas otrādi - vieglāk. Var aizbraukt uz Poliju, sapirkt apsakņotus viengadīgos spraudenīšus, šeit paaudzēt un mest tirgū...

- Ja tas būtu tik viegli, stādu būtu vairāk nekā pircēju. Bet stādu Latvijā pietrūkst un pietrūks vēl labu laiku. Kolēģi lielījās - mēs ar stādiem nopludināsim ne tikai Latviju, bet arī Krieviju! Mēs vēl vismaz piecus gadus nevarēsim apmierināt ne Krieviju, ne arī Latviju. Latvijā ir tik daudz jaunbūvju ar tukšiem dārza laukumiem, ka jāstrādā ļoti daudz, lai tos apstādītu.

Tad jau jums no konkurentiem nav jābaidās?

- Kad iestājāmies Eiropas Savienībā, daudzi prognozēja, ka vietējām kokaudzētavām tas būs smags trieciens. Patiesībā ražotājiem tas ir pat pluss. Cenas citur Eiropā kāpj augšā, bet mēs varam saražot līdzvērtīgu produkciju par zemāku cenu, jo pašlaik tehnoloģijas pieejamas arī mums. Līdzīgi bija, kad Latvijā nāca iekšā importētie stādi. Mums teica, ka tie nopludināšot vietējo tirgu ar lētām cenām. Kā gan mūs var nopludināt? Tad jāpārdod lētāk, nekā var izaudzēt, bet tas ir nereāli. Nupat izbraucu lielākās Polijas kokaudzētavas un pārliecinājos, ka vēl pagājušogad cenas bija pieejamas, bet tagad tās pieaug. Sakarība ir tāda: kad atvēra robežas, uzkrājumi tika īsā laikā izvesti, bet jauni stādi tik ātri neizaug. Otrs faktors - daudzi cilvēki prasa vietējo materiālu, jo ir pārliecinājušies, ka ievesta produkcija ne vienmēr ir ziemcietīga. Ja stādi ielikti podos, skatās pavisam aizdomīgi. Ja izvelk tieši no zemes - viss kārtībā. Mums arī ir nedaudz svešzemnieku - tie ir potējumi, jo savu potēto augu pagaidām nepietiek. Šogad sāksim paši potēt, tagad jau arī mēs to varam. Mana dilemma ir tā, ka esmu dārznieks un arī ražotājs. Kā ražotājam man jābūt organizatoram, jāvada šī sistēma, bet tā nav mana mīļākā nodarbošanas.

Ko tad jūs gribētu darīt?

- Nodarboties ar audzēšanu un pētīšanu, jo mani interesē, kas ar augiem notiks, ja tos iestādīs citos apstākļos - labākos vai sliktākos. Man patīk, ka viss iet mierīgi, lēnā garā.

Vai šīs intereses un vajadzības traucē viena otrai?

- Kā ražotājam man katru gadu vajadzētu samazināt sortimentu, lai varētu audzēt kvalitatīvāk un lētāk. Bet iznāk otrādi - šogad atkal ir jaunas šķirnes, kuras jāpārbauda. Gribu, lai ir daudz šķirņu - lai dārzu var uzkrāsot bagātīgu un skaistu. Kad atkal braucu skatīties jaunas šķirnes, kolēģi par mani smejas: nujā, tā tu samazini šķirņu skaitu! Bet es saprotu arī tos cilvēkus, kuri saka: mums viss jau ir, vajag kaut ko jaunu! Daudzi pastāvīgie klienti jau izgājuši no zīdaiņa vecuma dārzkopībā, un viņus standartrepertuārs vairs neinteresē, viņi grib kaut ko neparastāku. Tas, protams, sarežģī ražošanas sistēmu, toties ir interesantāk. Mūsu klienti tagad ir ļoti izglītoti. Viņi zina augu nosaukumus, kurus agrāk lietoja tikai dendrologi, savā starpā runājoties. Šie klienti meklē kaut ko netipisku, nevis vienkārši skaistu augu. Piemēram, nokarenu neparastas zilganas nokrāsas priedi. Kolekcionāriem, kuriem jau viss ir, vedam īpašus augus

Vai šos īpašos augus pārdodat jebkuram, kas ir ar mieru maksāt prasīto summu?

- Īpašajiem augiem netaisu reklāmu, bieži vien tie novietoti starp visiem parējiem stādiem. Tie, kas spēj šos augus novērtēt, tos arī ierauga. Augus ar specifiskām audzēšanas vajadzībām nemaz nelieku tirdzniecības laukumā. Tie būs klientiem, kuri prasīs šos augus. Daudzi iedomājas, ka pietiek iestādīt un gan jau augs. Bet tā nav. Šķirnes, kuras ir pāris eksemplāros, nav vērts dot cilvēkam, kas tikai sāk veidot dārzu, kam nav nekādu priekšzināšanu par augiem un kas lielākoties arī īsti nezina, ko grib. Mums ir daži ļoti vērtīgi augi, kas parastam dārzkopim ir par grūtu audzējami, nepiemērotos apstākļos tie iet bojā, nemaz nepagūstot parādīt savas īpašības. Tie ir kā pērles, kas tikai īpašos apstākļos parādās visā krāšņumā. Bet arī tad, ja ar šo augu prot apieties, ne vienmēr tā pērle uzmirdz tik spoži. Bieži vien mēs savās fantāzijās iedomājamies, ka tas ir kaut kas sevišķs, bet pēc gadiem desmit tā vairs neliekas.

Vai šie īpašie augi ir dārgi?

- Man nav mērķa kādu augu dārgāk notirgot, bet ir prieks uzdāvināt cilvēkiem, kam tā ir sirdslieta. Tie, kuri prot apieties ar augiem, saprot, cik tie vērti, jo ir vajadzīgs laiks, kamēr tos izaudzē.

Vai nebūtu vienkāršāk ievest jau gatavus stādus no ārzemju kokaudzētavām?

- Protams, var atlasīt sortimentu pēc katalogiem, bet pēc katalogiem nevar iepazīt augus, lai zinātu, kā tie uzvedīsies noteiktos apstakļos. Augu izpētīšana man ir interesantākais šajā procesā. Bieži vien arī speciālajā dārzkopības literatūrā par audzēšanas apstākļiem nekas nav pateikts, bet tas ir ļoti svarīgi, ne mazāk kā tas, kādā krāsā un cik garas eglei skujas. Īpaši ogu kultūrām, jo, izmantojot pareizas tehnoloģijas, ir pilnīgi cits ražošanas līmenis. Piemēram, zilenes. Visi zina, ka tām vajag kūdru, bet kādu? Un gāž iekšā zāļu purva kūdru, kas zilenēm neder. Sastādījuši zilenes nepiemērotā augsnē, pēc tam nomokās līdz baltām pelītēm, lai kaut kas no tā iznāktu. Arī kokaudzētavās tā bija problēma - audzēt ar pareizo mēslojumu un pareizā augsnē, ar pareizo apgaismojumu un mitrumu.

Cilvēks, stādot augu, it kā rēķinās, ka tas varētu neizdzīvot, jo daba ir daba...

- Sākumā arī es tā kā baidījos, ka varētu neizdoties. Pirmie spraudenīši bija tādi kusli, kusli... Sēdēju tiem klāt, kamēr apsakņojās. Tagad saku: pamēģiniet tikai neiesakņoties! (Smejas.) Un tie ļoti labi sakņojas. Kādreiz mēs mānījām spraudeņus ar visādiem stimulatoriem - sviestskābēm un citiem. Tagad vairs tos nelietojam, apsakņošanās rezultāti ir pietiekami augsti, ir tikai atsevišķi augi, kas sakņojas sliktāk. Esmu konstatējis, ka saules enerģija, mitrums, pareizais laiks un kāda laba doma - viss šo apstākļu kopums vairāk iespaido nekā ķīmiskie stimulatori.

Jūs pirmie sākāt audzēt stādus konteineros. Kalsnava, Olaine, Salaspils vēl ilgi tirgoja kailsakņus.

- Deviņdesmitajos gados mums jau lielākā daļa sāka iet konteineros, bet tas sadārdzināja ražošanu. Mums sākumā pārmeta, ka Baltezera stādi augumā nav lielāki, bet dārgāki. Bet man galvenais bija, lai ir spēcīga sakņu sistēma. Ja lielam augam slikta sakņu sistēma, tas grūti pārcieš pārstādīšanu. Ja saknes labas, mazi stādiņi spēj izvērsties par ļoti labiem augiem. Augam saknes ir kā vecāki cilvēkam - bez tiem mēs nīkuļojam. Lai pārstādīšanas stress ir mazāks, spraudeņus apsakņojam kasetēs, pēc tam gadu pusotru audzējam podiņos. Kad izveidojusies spēcīga sakņu sistēma, tikai tad liekam zemē. Pirmo gadu stādi, kuri bija sprausti tieši uz lauka, bija problemātiski, jo smilšainā augsnē izveidojās pārāk garas saknes, tāpēc stādi grūtāk ieauga jaunā vietā. Bet tas bija sen, 80. gados.

Vai arī citi stādus audzē tā pat?

- Jā un nē. Kolēģi ārzemēs stāstīja, ka tā kā mēs viņi audzē tikai stādāmmateriālu dārzu ierīkotājiem, jo tiem vajadzīga viena vai divu gadu garantija. Dārzu centriem audzē podos. Jo biežāk augi iznīkst dārzos, jo labāk ražotājam - pirks vietā jaunus stādus. Bizness ir bizness. (Smejas.) Mēs turam podos tikai vienu gadu, lai visu vasaru jebkurā laikā var piedāvāt labas kvalitātes stādus. Ja stāds podā paliek otru gadu, stāda kvalitāte ir zemāka, jo cieš saknes. Stādot šādu augu dārzā, saknes būtu jaatšķetina, lai labāk iesakņotos.

No kura areāla ņemat augus pavairošanai?

- Areāls visplašākais - no Norvēģijas un Zviedrijas vēsākajām vietām līdz Tasmānijai. Kādreiz neticēju, ka Latvijā var iedzīvoties augi no Āfrikas, bet izrādās, ka arī Āfrikā ir rajoni, kur ziemā ir mīnus divdesmit grādu, un no šiem apgabaliem atvestie augi Latvijā jūtas tīri labi. Literatūrā dažkārt tiek uzrādīti dati, ka Latvijas apstākļos kāds konkrēts augs izsalst, bet reāli izrādās, ka ziemo bez problēmām. Un ir arī otrādi - literatūrā teikts, ka augs ir ziemcietīgs, bet audzējot konstatēju, ka ir kādi literatūrā nepieminēti faktori, kāpēc tas nav piemērots mūsu apstākļos, piemēram, pavasara salnās var apsalt ziedpumpuri. Nesenā bargā ziema mums deva interesantu pieredzi, kas palīdzēja precīzāk atlasīt sortimentu pavairošanai, - nākamajā gadā tirgū bija pavisam cits sortiments. Tas mainījās dabiskā ceļā, jo vienkārši nebija, ko pavairot. Ne tikai pie mums, bet arī Lietuvā un Polijā, kur šīs šķirnes bija augušas gadus trīsdesmit.

Kādi ir jūsu secinājumi pēc bargajām ziemām?

- Ja stādi nosalst vienā gadā, otrā - atkal, kokaudzētavai ir liela skāde. Tātad - ja es nevaru izaudzēt, tad arī citus nav vērts mocīt ar šādiem augiem. Nolēmām, ka nebūsim tie, kas par katru cenu audzēs kolekciju augus, bet gan meklēsim tos, kas piemēroti mūsu apstākļiem. Pasaulē ir milzīgs augu klāsts, tas pieaug nenormālā progresijā, tā ka nav vērts cīnīties ar augiem, kuri šeit nevar iedzīvoties un kurus var aizstāt ar līdzīgiem un pat labākiem. No kolekciju dārza uz lielām platībām pārvācu tikai tos, kuri var augt bez segšanas ziemā. Izņēmumi ir daži īpašie augi, bet tie netiek masveidā pavairoti. Esmu apņēmies, ka uzziedināšu budlejas - tās pie mums katru ziemu apsalst. Esmu atklājis tehnoloģiju, kā tās varētu pasargāt no sala. Ļoti labi var segt ar mizu mulču... Tā ir kā korķis - saknēm dod siltumu.

Tad Dārzu ceļvedis mānās, sakot, ka Dāvida budleja apsalst, bet atkal atjaunojās un zied uz jaunajiem dzinumiem?

- Tur ir sava taisnība un sava netaisnība. Katram augam ir kritiskais punkts, kuru sasniedzot tas kļūst izturīgāks pret izsalšanu. Jaunais stādiņš ies bojā ātrāk nekā jau pieaudzis, drusciņ aptaukojies augs. Arī budleja, sasniedzot noteiktu brieduma pakāpi, vairs tik ļoti nesalst. Turpretim jauni augi, ja nav piesegti, izsalst pilnīgi, tāpēc pirmajos gados tos labāk patīstīt. Man gan nav laika segt augus, bet vienruden gadījās, ka žurnālisti prasīja, lai parādu, kā jāieziemo augi. Vienkārši uzbēru slotzarim mizu mulču. Pavasarī skatos - visi citi slotzari nosaluši, bet apsegtais aug un zied! Arī rozēm mizu mulča ir daudz efektīvāka par citiem segumiem, jo augu it kā iekapsulē un nerada pārsušanu.

Vai pēc bargas ziemas jāsecina, ka nosalušās sugas vai šķirnes vēlreiz savā dārzā nevajadzētu stādīt?

- Tā nekad nebūs. Ja patīk kāds augs, to iestādīsiet atkal. Vienkārši jāzina, ar ko jārēķinās. Piemēram, salstošus augus nestādīsiet dzīvžogā - lai pēc aukstākas ziemas tas nebūtu trīs gadus jāreanimē. Neliksiet šādus augus parādes stādījumos vai kā galvenos akcentus augu grupās, bet gan kolekcijā, kur viena auga bojāeju pat nepamanīs. Izskatās šausmīgi, ja skaistā, labi koptā dārzā redzamā vietā ir izkritis kāds koks vai liels krūms. Lai vai kādi būtu racionālie argumenti, daži augi tomēr ir tik skaisti, ka no tiem nevaru atteikties. Esmu sev teicis nu, neņemšu vairs tos! Bet rokas pret manu gribu pašas iecēlušas mašīnā un pašas sastādījušas...

Tad jau nekāda īpaša augu atlases principa nav - ja jau rokas pašas iestāda?

- Nē, tā tomēr nav. Mans pamatuzdevums - lai apzaļumotājam varu ieteikt variantus. Vienam vajag smalku augu, otram - spēcīgu; vienam vajag ziedošu efektu pavasarī, otram - citā laikā; vajag dzeltenu lodi vai zaļu stabu - lielāku vai mazāku - un tā tālāk. Ainavu veidotāji ir profesionāļi savā jomā, taču pat labi arhitekti ne vienmēr ir tikpat labi dendrologi, viņi redz dārza vīziju, var pateikt, kā augiem jāizskatās, var izvietot augus dārzā, bet, tieši kuri augi atbilst šīm vajadzībām vislabāk, tas paliek mūsu ziņā. Audzēt vienkārši kaut kādas šķirnes nav jēqas - jāaudzē noteiktam mērķim, lai panāktu vajadzīgo efektu. Bieži vien dārzu ierīkotāji zīmē tikai augu formas - vai tā ir izplesta vai ložņājoša, nokarena vai kāda cita, blīva vai mazāk blīva, vai augs ir ziedošs vai neziedošs, vasarzaļš vai mūžzaļš, norāda krāsas - tas viss man jāpiemeklē. Tāpēc pat vienai un tai pašai formai tiek meklēti lielāka un mazāka auguma augi, platāki vai šaurāki konusi, lai nav speciāli jāgriež zari. Atlase notiek pēc principa: lai būtu pietiekami daudz variantu dārza ainaviskā tēla veidošanai, augiem jābūt pietiekami universāliem, pietiekami izturīgiem, iespaidīgiem, piemērotiem krāsas un formas ziņā. Kādreiz teicu, ka zilās sudrabegles man nepatīk, ka tās jau ir banālas, bet, kad jādabū zilais tonis augu kompozīcijās, lai iegūtu vajadzīgās krāsu pārejas, nav citas egles, kas varētu zilo aizstāt. Ķīnas skarbegle ir skaista, bet tai zilais tonis ir citāds. Visi tie eksoti ir tikai odziņas, lai gan dažkārt dārzos to pietrūkst.

Vai ir kādas īpašas tendences stādu pasūtījumā?

- Moderni ir smaržu dārzi. Tas jau ir mazliet augstāks līmenis, jo jāsaskaņo krāsa, forma un arī smarža...

Laiks, kad visi gribēja tikai mazos augus, jau pagājis?

- Laikam gan. Vienu brīdi dārzi bija ļoti plakani - visi stādīja tikai neliela auguma formas. Tagad pie mājām ir lielāki zemesgabali, tāpēc var veidot plašākas ainavas, kurās nepieciešami mērogam atbilstoši koki. Diezgan bieži dārzos pietrūkst otrā lieluma koku (Koki, kuru augstums pārsniedz 10 metrus. - Red.) un lielu, efektīgu krāsu laukumu. Bez lielajiem kokiem nevar dabūt vajadzīgo fonu.

Ainavu arhitekti iesaka vispirms izdomāt, kādus augus vajag konkrētā vietā, nevis otrādi - nopirkt iepatikušos augu un tad meklēt vietu, kur to iestādīt. Kā jūs atrodat vietu saviem augiem?

- Arī es savus skaistuļus uzreiz nedabūju dārzā iestādīt, jo tie lec ārā no kompozīcijas. Reizēm priekšroka jādod vienkāršajiem augiem. Mana sieva Anita ir ainavu tehniķe, viņa atlasa augu formas, ainavu dizains ir viņas mīļākā nodarbošanās. Mēs ar Anitu cīnāmies, jo viņai vajag lielākus krāsu laukumus, nevis manu vienu skaistuli, viņai vajag kompozīciju. Es jau nu gan to neievērotu un atrastu vietu saviem skaistuļiem. Es tos uztveru kā personības, bet Anitai vajag kopējos plānus.

Tad jau Varim kā mazam bērnam vajag savu dobīti...

- lr jau arī! Es viņus paaudzēju, paeksperimentēju. Beigās Anita tik un tā manas skaistākās viršu šķirnes savāca...

Daudzi teikuši, ka jūs esat draudzīgs pret citiem stādu audzētājiem. Vai tas raksturīgi visai cunftei vai tikai jums?

- Esmu daudz devis un ļoti daudz arī saņēmis. Reizēm pat brīnos, no kurienes atkal kaut kas nācis klāt. Pat neprasu, tikai ieminos, ka augs ļoti patīk, un jau dod. Tāpat ir, ja kolēģi atbrauc pie manis un teic, ka viņiem nav tāda auga. Protams, iedošu. Man prieks, ka varu izlīdzēt. Domāju, lielākā daļa tā strādā, nevis ar skaudību. Tie, kas paši audzē stādus, cits citu labi saprot. Ja man kaut kā būs par daudz vai nebūs pa spēkam, došu kolēģiem, lai vairo - lai Latvijā būtu plašāks sortiments, jo nevar samierināties tikai ar to, ko ieved tirgotāji. Protams, cilvēki ir dažādi. Ir arī tādi, kuri domā, ka viņiem vienīgajiem ir šāds augs un tā tam jāpaliek. Patiesībā tā nav. Mēs nevaram lielīties, ka būtu radījuši augus. Dievs augus dāvājis daudziem cilvēkiem, nevis vienam, tāpēc uzskatu, ka tie jādod visiem.

Vai tā nedalīšanās savā labumā vairāk raksturīga tiem, kas tikai tirgo stādus? Par naudu nopirkti, par naudu jāpārdod...

- Ja ar to nodarbojas tikai naudas dēļ, tad jā. Bet tā nav viegla nauda. Man milzīgs paldies jāsaka visiem, kas strādā kokaudzētavā - cik enerģijas viņi ieliek šajā darbā... It sevišķi liels paldies brālim Ventam, kas visus šos gadus nesavtīgi ziedojis savu enerģiju kokaudzētavas attīstībai.

Bet - ir gara ziema!

- Nav jau nemaz tik gara! Pa ziemu gribēju sakārtot datu bāzi par augiem, izveidot planšetes, bet pietrūka laika...


Vara un Anitas Kazaku dārza fragments.
Stādījumi pie dīķa un lapenes.

Vara un Anitas Kazaku dārza fragments.
Fonā Baltezera mežs.

DARBĪBAS KODS

Ar kādiem materiāliem labprāt strādā.

- Kādreiz mani mīļākie augi bija skujkoki, to dažādās formas, bet tagad redzu, ka skujkoki ir tikai viena dārza sastāvdaļa, lapkoki ir otra daļa, krūmi - trešā, puķes - ceturtā. Arī lielajiem kokiem ir sava vieta dārzā, tāpēc meklējam interesantas lielo koku - kļavu, bērzu un citu - šķirnes. Tagad man vairs nav mīļāko augu, es skatos nevis no tā viedokļa, kuri augi man patīk, bet gan - kuri piemēroti daudzos dārzos.

Kolēģi, kutu darbs šķiet nozīmīgs.

- Man ir kolēģi Polijā un citās valstīs, kam ir vērtīgas, pat unikālas kolekcijas, mēs apmaināmies ar stādāmmateriālu. Kādreiz bija ļoti laba sadarbība ar Nacionālo botānisko dārzu Salaspilī, ļoti augstu vērtēju Cinovska ieguldījumu - viņiem joprojām ir daudz labu lietu. Praktiski mūsu kolekcija sākusies no Salaspils botāniskā dārza kolekcijas, kas joprojām ir nenovērtēta, un man ir žēl, ka valdība šai vajadzībai nav ziedojusi pietiekami daudz līdzekļu. Arī Kalsnavas arborētums, kur kopš 1975. gada savākta vairāk nekā 2500 koku un krūmu kolekcija, no kuriem daudzi atzīti par piemērotiem Latvijas klimatam. Īpaši nozīmīgs ir Aijas Kaškures ieguldījums kokaugu introdukcijā. Aija un mans tēvs Helmūts ir mani lielākie skolotāji dendroloģijas un augu pavairošanas jomā, par ko esmu viņiem bezgala pateicīgs.

Dārzs sev.

- Visu laiku sapņoju, ka man būs dārzs, par ko pašam papriecāties un ar ko darboties, nevis tikai ražošanas platības. Tagad tāds ir. Savu kolekciju veidoju ar domu, lai iepazītu augus un veiktu atlasi pavairošanai. Sākumā tie ir kā zīdaiņi, par kuriem ir tikai nojauta, kas viņi ar laiku būs. Dažiem tas lielais skaistums parādās tikai ceturtajā piektajā gadā, tāpēc savā dārzā lieku ne tikai tos augus, kas jau ir iepatikušies, bet arī tos, kuri varētu iepatikties un būt piemēroti audzēšanai Latvijā. No tās kolekcijas, ar ko sāku strādāt, tagad jau vairāk nekā puse izrevidēta, visu laiku tiek meklēts vietā kas jauns.

Varis Kazaks iesaka

Lapegles. Tagad jau nokarenās lapeglītes sāk likties banālas, bet man tās joprojām liekas efektīgas. 'Pendula' ir ļoti audzelīga, tik sievišķīga... Kad skatos uz lapegli fotoaparātā, katrreiz tā izskatās citādi. Sezonā savu kleitu var nomainīt vairākas reizes. Var apgriezt īsu, pusgaru vai arī ļaut, lai velkas pa zemi.
Ērikas un virši. Pēc bargas ziemas zaudēju ļoti daudz no savas kolekcijas, tagad daudz kas ir atjaunots, man ir vairāk nekā sešdesmit viršu šķirņu. Tagad atradām dažas ļoti skaistas jaunas šķirnes. 'Nathalie' ir jauna ēriku šķirne ar īpašu sarkanu toni - tādas līdz šim nebija.
Pelēkās spirejas šķirne 'Grefsheim' - unikāla ar to, ka bagatīgi zied, ļoti sausumizturīga un augsnei mazprasīga: ideāla tiem, kam slinkums ielabot augsni. Tai ir skaists, elegants augums - dārznieki šo šķirni sauc par ziemeļu princesi. Jo ilgāk tā aug dārzā, jo skaistāk sevi parāda.
Klinšrozītes. Vienreizīgi skaista šķirne 'Lovely Pink' - spilgti rozā, saulē neizbalo. It kā dubultīga, maliņa tāda kā krunkaina, rada iespaidu, ka ir pildīta. Vainags labi veidots, noapaļots. Šī šķirne augstu novērtēta Francijā, bet mīnusiņš - uz salu rudenī tomēr reaģē.
Īves - ļoti audzelīgas, ļoti vērtīgas. Piemērotas cirpšanai - uz veciem dzinumiem veidojas jaunas skujas, tāpēc var griezt gandrīz jebkurā laikā un izveidot jebkuru formu. Vairāk cieš nevis no sala, bet no saules apdegumiem.
Rododendri. Esmu pārliecinājies, ka mūsu ziemas smalkajām ārzemju šķirnēm apsalst ziedpumpuri. Sasēju daudz sējeņu, no tiem esam atlasījuši tādus, kas pēdējās septiņas ziemas ir izturējuši un ziedējuši arī pēc visbargākajām ziemām. Daudzi no šiem Krustojumiem ir ar pasakainu smaržu. Tos sastādījām savā dārzā.
Tunberga bārbele 'Carmen' - spilgti tumši sarkanas, spīdīgas lapiņas. Ļoti blīvs zarojums, lapas stingras, noturīgas, efektīgas, asas arī. Zaru izliekums - atbilstošs savam nosaukumam.
Anemones. Esmu savācis dažādas šķirnes, arī no pašaudzētām sēklām tās labi aug. Esmu redzējis ārzemēs parkos, kad zied anemones - unikāls skats. Vienreizīgs augs - arī pēc noziedēšanas augļkopa ir dekoratīva.
Japānas spireja 'Gold Mound'. Nezinu, kāpēc man dzeltenlapainie augi īpaši patīk. Varbūt tāpēc, ka rada dzīvespriecīgu noskaņu dārzā. Katru pavasari, kad uzplaukst, šī spireja dod tādu spilgtumu, ka gribas pienākt tuvāk, lai paskatītos, kas tur īsti ir.
Irbeņlapu fizokarps 'Dart's Gold' - vēl saulaināks par pazīstamo šķirni 'Lutea', kas dzeltena ir pavasarī, bet vēlāk kļūst zaļgana. 'Dart's Gold' ir dzeltens līdz pat rudenim, vasarā tam ir nedaudz bronzīga nokrāsa. Rudenī lapas saglabājas ļoti ilgi, krāsu tonis turas labi.

 

   
 
Izstrādātājs: MediaWEB