Draugiem
Facebook
Youtube
Youtube

Vai šogad plānojat stādīt dzīvžogu?

*Kas ir dzīvžogs? Skaties šeit!



Jau iestādīts
SIA "Kokaudzētava Baltezers" Tālr.: 67996370 Fakss: 67904842 E-pasts: baltezers@baltezers.lv

Ievas Dārzs - Maijs 2012

Skatīt oriģinālizdevumu:



Varis Kazaks

  • Latvijas lielākās dekoratīvo koku un krūmu stādaudzētavas Baltezers saimnieks.
  • Latvijā ievedis, aklimatizējis un dārzos palaidis tik daudz jaunu kokaugu sugu un šķirņu kā neviens cits.
  • Smejas, ka nemaz neesot īsts dārznieks, - beidzis Aizupes meža tehnikumu un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Mežsaimniecības fakultāti.
  • Sieva Anita - ainavu dizainere. Pie kokaudzētavas un ģimenes mājas projektējusi, iekārtojusi un kopj arī 8000 kvadrātmetru (gandrīz hektārs!) ainavisku stādījumu, kur katrs var smelties idejas un apskatīt, kādi pēc gadiem izaugs šogad stādītie kociņi.
  • Selīna - jaunākā no Vara un Anitas bērniem.

Nevajag ne uzvārdu, ne amatu. Pasaki, ka brauksi uz Baltezeru pie Vara, un visiem viss uzreiz top skaidrs. Tavam dārzam vajag brīnumu. Un Baltezerā pie Vara tu to dabūsi.


Dārznieks pret paša gribu

«Kāpēc izvēlējos nodarbo­ties tieši ar dārzkopību, nevis kaut ko citu?» Varis pārjautā. «Es nemaz negribēju. Tā tikai sagadījās. Mans tētis strādā­ja te, bija toreizējās Inčukalna mežrūpniecības saimniecības stādaudzētavas vadītājs. Man likās: ja neiešu mācīties meža lietas, nodarīšu viņam pāri.

Tēvs reizēm jautāja: «Vai tu jūti, kā zeme elpo?» Neko es nejutu. Tikai pēc gadiem sapra­tu, ko viņš gribēja teikt. Arī tagad jaunieši divdesmit gados to nezina. Tikai darot vienu vasaru, otru, sāc sajust. Kad vairs neskaties kalendārā, bet jūti, kad jāsēj, kad spraudeņi jāsprauž. Un pēkšņi saproti, ka zeme tiešām elpo.

Ar augiem, protams, esmu diezgan tuvu iepazinies, un tie ir mani draugi, bet kā īsts dārznieks es vēl joprojām nejū­tos. Savu tēti es uzskatu par īstu dārznieku. Dārzniekam jābūt brīvam kā māksliniekam. Bet īstam dārzniekam, tāpat kā īstam māksliniekam, ir arī savas īpatnības. Tētis, piemē­ram, gribēja, lai katru skujenī­ti iestāda ar pareizu orientāciju uz debespusēm un aplaista ar lejkanniņu, nevis no šļūtenes. Bet, kamēr es to daru, varē­tu pagūt vēl daudz ko citu. Ja es gribu izaudzēt vairāk, man tehnoloģija jāmaina. Tagad mums ir laistīšanas sistēma, kas uzsilda ūdeni. Kādreiz paši līmējām plēves podiņus, tagad ir pārstādīšanas mašīna, kas atbrīvo no fiziskā darba vai vismaz to paātrina. Un tehno­loģijas mums arī ļauj piedāvāt cilvēkiem stādus lētāk nekā tad, ja visu darītu ar rokām.

Dārzkopība man patīk, bet, jo vairāk ar to nodarbojos, jo mazāk esmu dārznieks, kļūstu par menedžeri vai vaditāju.»

Koku miljonārs

«Kopš 1972. gada šajā vietā ir kokaudzētava. Kādreiz te audzēja stādiņus mežam ­miljoniem priežu un egļu. 1985. gadā tētis aizgāja pen­sijā, un par kokaudzētavas vadītāju kļuvu es. Sarēķināju, ka manā laikā vien vismaz 25 miljonus stādiņu esam devuši Latvijas mežiem. Nu jau tie ir paaugušies koki, un man, par to domājot, ir kolosāla izjūta.

Esmu diezgan patriotiski noskaņots cilvēks. Kad Lat­vija kļuva brīva, atcerieties, zaļie rīkoja akcijas - sadoties rokās, lai sargātu jūru no pie­sārņošanas. Redzēju, ka tie paši cilvēki, kas tikko stāvēja, rokās sadevušies, pēc tam tur­pat nomet hamburgeru papīrus vai cigarešu galus. Sapratu, ka demonstrācijas un lozungi nav domāti man. Labāk audzē­šu kokus, lai ražo skābekli. Tas būs mans zaļais virziens.

Sākumā mums dekoratīvo koku stādu nebija daudz. Tēvam tas bija kā vaļasprieks. Kopā braucām uz botānis­ko dārzu Salaspilī pie slavenā dendrologa Raimonda Cinov­ska. Daudz runājāmies, skatījāmies botāniskā dārza bagāto, unikālo kolekciju, un arī man tas vīruss pielipa.

Tēvam vairāk patika lapu koki, man - skujeņi, Diez­gan daudz bija arī retumu. Pēc augiem ar zaporožecu braucām 450 kilometrus uz Lietuvu, bet ātri vien sapratām, ka ir pārāk sarežģīti tos atvest kaut vai tikai savam dārzam un ka varam tos izaudzēt paši. Mežinieki, kas brauca pēc priežu un egļu stā­diem, skatījās un teica, ka arī tādus gribētu. Iedevām vie­nam, otram - pāris nedēļās jau mūsu dekoratīvo stādu krājumi bija iztukšoti. Audzēšana sākās gandrīz piespiedu kārtā.

Deviņdesmitajos gados pievērsāmies tikai dekora­tīvajiem stādiem, un šobrīd mums to ir divdesmit hektā­ru. Tā kā dekoratīvos augus liekam podiņos, to šeit nav tik daudz kā kādreiz meža stādu. Bet miljons ir.

Diezgan daudz esam iegul­dījuši, lai tos izaudzētu. Bet krīze mūs pamatīgi atsēdi­nāja. Cilvēki cīnās ar kredī­tiem, lai paturētu savas mājas, un viņiem nav līdzekļu dārza stādīšanai.

Diemžēl diezgan daudz augu nākas pārstrādāt kom­postā - atdot atpakaļ zemei. Vai man par to sāp sirds? Var jau sāpēt, bet es domā­ju citādi. Ka tikai ārējā čaula pārvēršas par trūdu un atgrie­žas pie zemes, bet dvēsele nekur nepazūd. Arī auga dvē­sele. Varbūt tā pamostas citā augā vai vēl tālāk. Tehnoloģis­ki augstāk attīstītajās valstīs - ­Vācijā, Holandē - apmēram no trešdaļas līdz pusei augu pārstrādā kompostā, un viņi par to neraud. Kvalitatīvākie paliek. Tētim nepatika pat tas, ka skuju kokus apgriež, veido vainagu. Bet es vairs negribu apraudāt katru audziņu. Dzīve jāpieņem tāda, kāda tā ir.»

Kāpēc vērts mīlēt kokus?

«Cilvēki smok pilsētās un debesskrāpjos. Atrāvušies no Dieva un dabas, jūtas kā bez pamata un varbūt pat neap­zinās, ka to meklē. Bet meklē. Tāpēc viņi raujas ārā no pilsē­tas, būvē mājiņas un priecājas par mazo dārza pleķīti. Tās izjūtas, ko tu dārzā saņem... Dārzs ir tāpēc, lai radītu dvēse­lei prieku. Es ticu, ka paradīzes dārzu var radīt jau šajā dzīvē. Enerģijas, kas nāk no kokiem, ir tās, ko cilvēki meklē. Dzīvo gleznu. Arī izjūtas.

Vienam otram liekas, ka skuju koki nezied, bet, kad tie plaukst, kad eglītei ir gaiši zaļie dzinumiņi un sarkanie vai vio­letie čiekuriņi, tie ir tik kolosā­li, ne sliktāki kā ziedi. Un dāvā milzīgu enerģiju.

Dīvainā kārtā vislabākās izjūtas man ir, esot kopā ar augiem. Jūs jau zināt, kādi ir cilvēki. Viņi paši nezina, ko dara. Mēs maldāmies pa šo pasauli. Pavaicājiet cilvēkiem, vai viņi maz zina, ko grib? Vai es zinu? Jā, es zinu. Un to es arī daru. Tikai reizēm jāiet arī pie cilvēkiem. Jo mani sapņi ­- skaisti koki - nav viņu sapņi. Tāpēc mans uzdevums ir pār­vērst tos arī par citu cilvē­ku sapņiem. Kā? Izaudzēt un parādīt augus tik skaistus, lai uzrunātu viņi paši - ar savu personību, savu krāšņumu. Lai uzmanība nebūtu jāpiesaista ar reklāmas un mārketinga tri­kiem un atlaižu sistēmām.

Reizēm es brīnos: mēs lepojamies, ka sasniedzam milzīgus rādītājus alkohola ražošanā. Mums ir labākie ražotāji. Par ko līksmojam? Iestādīt mežu vai kokus būtu gan cilvēka veselībai, gan Dievam tīkama lieta. Bet, ja apreibinām savu tautu, par ko jāpriecājas? Tas ir pret manu saprašanu. Man ir svarīgi, lai tas, ko es daru, nebūtu pretru­nā ar manu sirdsapziņu.

Šis ir dzīvesveids. Jo augi ir dzīvi. Un viss, kas ir dzīvs, nerēķinās ar to, ka tev ir dar­balaiks. Tā ir dzīvība, par kuru esi uzņēmies atbildību. Ja slimnīcas nodaļā ir mazi, tikko piedzimuši bērniņi, tu nevari teikt, ka piecos beig­si darbu un atnāksi rīt. Tāpat arī koku bērniņi - spraudenī­ši - siltumnīcā gan jāapsmi­dzina, gan jāpavēdina tad, kad viņiem vajag, nevis tev gribas. Vai nu tu uzņemies atbildību par viņiem, vai ne. Ja darbs riebjas, tad varbūt darbalaikam ir nozīme. Bet, ja darbu uzskati par hobiju, tad ne.»

Nevajag visu

«Aizrāvos, līdz secināju, ka nav  vērts vākt visu. Izlēmu, ka mēs atlasīsim to, ko dārzā var izmantot. Lai cilvēkam, kurš ar augiem veido sava dārza gleznu, būtu gan formas, gan krāsas, gan faktūras, ko izvēlēties. Vācam, bet pārbaudām un atlasām - no divdesmit hortenziju šķirnēm varbūt piecas. No desmitiem spireju, čužu jeb klinšrozīšu, veigelu, bārbeļu šķirņu - tās, kas vislabāk ziemo, vislabāk notur augumu, ilgāku laiku saglabā formu.

Cenšamies atlasīt to, kas ir praktisks. Tomēr arī saglabāt daudzveidību. Godīgi sakot, no biznesa viedokļa tas nav visai izdevīgi. Varbūt pat ir ­pilnīgi aplami. Ar kolēģiem gan tepat, Latvijā, gan Polijā esam runājuši, ka 20-30 vienības dod visu ienākumu. Šogad parēķināju, ka tikai 20-25 ziemciešu šķirnes no visām daudzajām veido 70-80 procentu ienākuma. Cilvēku izvēle ir diezgan šabloniska, turklāt tās, ko izvēlas, nemaz ar nav pašas labākās šķirnes. Ilgi nemaz nezināju, cik nosaukumu man ir. Tikai nesen, kad sāku kārtīgu uzskaiti, noskaidroju, ka tomēr salasījies tik daudz - pieci, seši, septiņi simti šķirņu. Dārzā daudzās šķirnes nemaz nevar ielikt, citādi tā būs kolekcija, nevis ainaviski skaists dārzs. Cik šķirņu cilvēks reāli var izmantot savā mazajā sešsimt kvadrātmetru dārziņā? Desmit? Divdesmit? Ja grib izveidot skaistu ainavu, nevar iestādīt kolekciju. Pat ne pie mums 8000 kvadrātmetros. Kad Anita projektēja mūsu dārzu, gribēju, lai viņa ieliek vienu vai otru augu, kas man ļoti patīk. Bet īsti nebija, kur likt, jo tie rada saraibinātību. Viņa pra­sīja trīsdesmit smukas vienas šķirnes spirejiņas, nevis no trīsdesmit šķirnēm pa vienai.

Modernajos dārzos, cik tad tur ir koku? Izstādēs redzam ­- nākotnes dārzā ir instalācijas un viens līks kociņš. Dārznie­ki arī saka: «Ai, mums šogad koki nav jāstāda, tikai zālieni jāsēj.» Koku daudzums dārzā arvien samazinās. Tāpat kā modernajos dzīvokļos - visu lieko ārā! Un tāpat arī dārzā stādījumu ir arvien mazāk.

600 vai 1200 kvadratmetru dārziņš ir kā maza formāta glez­niņa, kurā nevar ielikt lielu ozolu vai egli. Tomēr ozoliņš tur var būt, tikai mazāks. Vai - ja egle, ko tu esi izsapņojis, neatbilst dārza izmēram, tu to iestādi simbolis­ki. Kā Japānā - bonsai ābelīte, kas zied un nes augļus kvadrātmet­ru lielā dārziņā, ir kā tas smilšu grauds, kurā ieraudzīt pasauli.

Man patīk Anglijas dārzi. Aizce­ļojām uz Japānu - arī tur bija skais­ti, bet tur universitātes dārzā varēju nofotografēt pavisam nedaudz augu. Mājās savās dobēs pusstundā varu safotografēt divsimt puķīšu. Tad es sapratu, kādā milzīgā bagātībā mēs dzīvojam. Ziedu bagātībā. Skais­tuma bagātībā. Japāņi iemācījušies mazā, necilā ziediņā ieraudzīt pasau­li. Mēs to nespējam ieraudzīt bagātā Jāņu pļavā. Tomēr Latvijā vēl stāda gan kokus, gan puķes, un lauku sētas mums arī vēl ir.

Naivi ir iedomāties, ka jādabū šurp Japāna. Mums jāierauga tas, kas Latvijā ir skaists. Plūmes, ķirši, ābeles ziedos ir tikpat skaisti kā Japānas dekoratīvie ķirši. Ābeļziedu jūra Rīgā - tā taču ir super, tāda pati kā sakuras ziedēšana Japānā. Kopš pabiju Japānā, es sapra­tu, cik svētīgi ir ieraudzīt to skaistumu, kas ir tavā acu priekšā. Ieraudzīt visu pasauli vienā ziedā vai smilšu grau­dā. Ne visas jaunās šķirnes un ne visos dārzos vajag.»

   
 
Izstrādātājs: MediaWEB